Ainava ir fasāde, bet aiz tās – norises dabā un sabiedrībā, cilvēka domāšana un rīcība. Ainava atspoguļo mūsu vērtības, idejas un kultūru. Tā ir mūsu vēstures uzkrājums no pagājušiem gadu desmitiem un simtiem. Ainava nes sevī vietas garu – to īpašo, neatkārtojamo, kas kādu vietu padara par savējo.

Pēdējā pusgadsimtā Latvijas ainavu ir visvairāk ietekmējis padomju okupācijas laiks, un šī laika domāšanas inerce vēl šodien nosaka tās veidolu un attīstību. Gleznainie skati – caurskatāmas birzis, līkumainas upes un mazie lauku ceļi, idilliskas viensētas, pļavu ieloki mežu malās – tā ir mūsu ideja par tradicionālo Latvijas ainavu. Taču dabā tā strauji izzūd, paliekot tikai mūsu apziņā, literatūrā un senās ainavu gleznās.

Ainava Latvijā pamazām kļūst vienāda – taisnas līnijas meža izcirtumu un lauku malās, krūmāji aizaugošos laukos, plašas vienmuļas mežu jaunaudzes vai monotoni lauki. Izdziest lauku viensētas. Izsīkst ainavas elementu bagātība, kas veldzē skatu, piešķir raksturu un nodrošina dabas daudzveidību.

Taču ainava var būt mūsu bagātība. Daudzveidīga, piesātināta, harmoniska ainava var būt arī liela ekonomiska vērtība.

Mēs varam citādāk. Mēs varam ainavu sadzirdēt, ieraudzīt tajā vērtīgo un būt tajā, cienot dabas vērtības un kultūrvēstures mantojumu. Jo tikai tā var saimniekot ilgtermiņā. Tā mēs varam veidot skaistu un pārticīgu Latviju.

Ja redzi kādu lielu koku – piemēram, ozolu lauka vidū, tad zini, ka tas noteikti ir īpašs. Ne tikai tāpēc, ka liels un skaists. Iespējams, to stādījis tavs vecvectēvs, varbūt zem tā notikušas tavas senmātes krustabas, bet tavs vectēvs gājis pie tā pēc zīlēm, zariem un padoma. Taviem senčiem mēs bijām kā draugi un tuvinieki. Viņi ir aizgājuši, bet mēs joprojām esam šeit. Mēs esam arī tavi draugi un palīgi, tava saikne ar taviem senajiem vecajiem un tavu mazmazbērnu saikne ar tevi. Bet mūsu bērni, mazie koki, ir nākotnes ainava, kurā dzīvos arī tavas atvases.

Mēs esam draugi ne tikai cilvēkiem. Mēs esam dabas procesu daļa. Lūk, lauka vidū augošs koks – viens pats. Ko nu daudz tāds var? Ļoti daudz. Zaros putni ligzdo, noskata medījumu, atpūšas tālāku pārlidojumu starplaikā.

Tādā kokā dzīvo tūkstošiem kukaiņu! Daļa no tiem strādā par apputeksnētājiem apkārtējos laukos, citi kļūst par barību putniem, vēl citi cīnās ar citiem kukaiņiem, kuri kaitē taviem kultūraugiem. Uz koka stumbra dzīvo īpašas sūnas, sēnes, ķērpji, un arī tie veic savu lomu visaptverošajos dabas procesos.

Mūsu lapas, zīles, vecās saknes pabaro augsni. Senos laikos zīles izmantoja cūku barībai, bet zari – tie labi noderēja saimniecībā, piemēram, aploku veidošanai.

Arī tad, ja koks ir tikai viens lauka vidū, tā lapotne aiztur vēju un samazina brāzmas. Tas pasargā augsni no izžūšanas un auglīgās kārtas izpūšanas putekļos. Ja mēs esam vairāki, tad mēs ļoti labi noķeram trokšņus – jums taču patīk tas dabas klusums un miers? Ja koks stāv pie mājas, tad karstās dienās dod ēnu, vējainās – aizvēju, bet ziemas spelgonī, aizturot vējus, pasargā mājas no izsalšanas. Un tas jau visiem skaidrs, ka mēs attīrām gaisu, ražojam skābekli un uzkrājam ogļskābo gāzi.

Ja arī koks ir viens, tas nekad nav viens. Mēs katrs uzturam veselu dzīvotni, un, parūpējoties par vienu koku, tu gādā par veselu ekosistēmu.

Bet kas mums traucē dzīvot?

• Ja esam aparti līdz pat stumbram, tas bojā mūsu saknes.
• Mums mēdz izzāģēt apakšējos zarus, lai lauksaimniecības tehnika varētu braukt cieši garām.
• Daudzi mūsu vecie, viedie – dižkoki – ieauguši brikšņos un krūmos, kas tos noēno. Tad lielie koki kalst, bet pie saulainām vietām radušās sūnas, ķērpji un kukaiņi izmirst.
• Jūs nestādat jaunus kokus. Tas nozīmē – pēc 100 gadiem mūsu laukos būs mazāk liepas un ozoli, mazāk lielie un varenie koki.

Mēs gribam, lai parūpējies par mums. Šeit lasi, ko tu vari darīt: https://ainavasruna.lv/ko-varu-darit-es

Redziet, visu zemeslodi ietver pamatklintājs – ja augsne ir zemes āda, tad tas ir cietā kaula čaula. Latvijā pamatklintājs ir dziļi zem zemes, bet Skandināvijā atsedzas virspusē. Tāpēc arī mēs, daļa no pamatklintāja, varējām uzsēsties ledājam mugurā un doties pasaulē. Ledāju ceļošanas laiks ir beidzies, un mēs vairs apkārt pa pasauli nevandāmies. Arī jauni akmeņi tuvāko gadu tūkstošu laikā pie mums neplāno ierasties. Tāpēc mēs katrs esam īpašs. Neaizvietojams.

Paskaties uz kādu no mums, piemēram, laukakmeni kādā saulainā lauka nostūrī. Ko tu redzi? Ja tikai akmeni, tad ieskaties labāk. Mēs esam īsta dabas daudzveidības saliņa. Uz akmens pakauša aug sūnas un ķērpji, un tajos dzīvo simtiem sīku radību. Putniem akmens ir vērtīgs novērošanas postenis – uz tā piemetas peļu klijāns vai mazais ērglis, lai nolūkotu medījumu. Ķirzakām un čūskām kā aukstasiņu dzīvniekiem, mēs esam ļoti svarīgi, jo tieši no mums tās var saņemt saules siltumu – uzlādēties, lai var doties tālāk. Ja meža dzīvniekiem sanāk iet mums garām, tad labprāt izpalīdzam un ļaujam sānu pie sevis pakasīt.

Ja akmeņi ir kopā, bariņā, tad dzīvības ir vēl vairāk. Akmeņu krāvumi – tie ir veseli labirinti, mazas pilsētiņas, kur mitinās kamenes, zebiekstes, sermuļi. Akmeņčakstītes pat savu vārdu dabūjušas, jo nereti ligzdo akmeņu kaudzēs.

Mēs esam mazie centri, “burziņa” vietas dzīvajām radībām. Tāpēc mēs esam vajadzīgi.

Bet kas mums traucē dzīvot?

• Mēs esam lieli. Mēs stāvam lauka vidū, kur jābrauc traktoram. Tāpēc reizēm mūs sašķeļ un novāc.
• Laukmalās gadu gaitā savāktās akmeņu kaudzes tiek aizvāktas – un līdz ar to arī mājas visām sīkajām radībām.
• Akmeņi un akmeņu krāvumi ieaug krūmos. Tad ap mums ir daudz mazāk dzīvības, mazāk daudzveidības. Un mēs pazūdam no ainavas.

Mēs gribam, lai parūpējies par mums. Šeit lasi, ko tu vari darīt: https://ainavasruna.lv/ko-varu-darit-es

Iztaisnot upes, iztaisnot ceļus, novilkt taisnas zemes gabalu robežas. Aplūko ainavu pirms simts gadiem un šodien, pamēģini līkumus saskaitīt!

Mūsu vērtība ir ne tikai skaistums. Taisnā grāvī vai iztaisnotā upītē ūdens pārvietojas strauji, un izraisa plūdus upes lejtecē. Paātrinās ūdens aprite dabā kopumā! Līkumainā upītē ūdens iet garāku ceļu, zivīm nārstošana tur mierīgāka.

Līkumains ceļš seko dabiskajām līnijām. Ceļu trajektorijas ir ļoti senas, tās veidojuši cilvēki kopā ar dzīvniekiem, izvēloties visērtāk pievārējamo ceļu – apkārt ūdenim, augšup pa nogāzes malu, lai vieglāk uzkāptu pa slīpumu. Arī šodien līkumains ceļš braucējam vai ceļotājam rada lielāku tuvību un vienotību ar ainavu nekā ātrais, taisnais lielceļš, kurš atsvešina no ietverošās apkārtnes. Braucot lēnāk, var ieskatīties dziļāk. Katrs jauns skats, kas paveras aiz līkuma ir kā jauna aina izrādē.

Un paklausies vēl – līkumainas mežmalas, ceļmalas, tīrumu malas ir svarīgas! Tās ir svarīgas gan mežu, gan lauku iemītniekiem, gan sugām, kas dzīvot tieši šādos – robežas apstākļos. Jo līkumaināka robeža, jo garāka mala. Līkumainā mežmalā ir aizvējš un siltums, ziediem un ogām bagāti koki un krūmi, kas tik svarīgi dažādiem putniem, zvēriem un kukaiņiem, arī tiem, kas apputeksnē blakus esošos laukus.

Mēs gribam, lai parūpējies par mums. Šeit lasi, ko tu vari darīt: https://ainavasruna.lv/ko-varu-darit-es

Varu dzīvot un ziedēt tikai tad, ja daba un cilvēks sadarbojas. Cilvēka darīšana ir pļaušana un ganīšana. Kas ir mana? Es tūkstošiem gadu esmu devusi ziedu klēpjus un Jāņu vainagus, zāļu tējas, putekšņus bišu dravām, sienu un ganību zāli mājlopiem un meža zvēriem. Esmu bijusi mājvieta kukaiņiem, kas tik svarīgi tīrumu apputeksnēšnai, un putniem, kas laukos izķer kaitēkļus. Esmu devusi iedvesmu māksliniekiem, romantisku vietu mīlniekiem, ierosmi zinātniekiem.

Vai zini, kas man kopīgs ar tropiskajiem lietus mežiem? Ir pierādīts, ka mēs, dabiskie zālāji, un tropiskie lietus meži esamsugām bagātākās ekosistēmas uz pasaules. Turklāt mēs reizēm pat pārspējam tropiskos mežus  – vienā kvadrātmetrā dabiskā zālāja var sastapt līdz pat 60 augu sugām, bet vienā tā hektārā pat pus tonnu kukaiņu, turklāt, katrs no tiem veic savu īpašu lomu.

Līdzīgi kā tropiskajam mežam, arī man ir vairāki “stāvi”. Katrā no tiem dzīvo savs sugu kopums. Bez viegli ieraugāmām augu un dzīvnieku sugām ir simtiem citu, kas slēpjas velēnā, augsnē un ar neapbruņotu aci nav pat saskatāmas. Tas viss kopā rada neatkārtojamu, galvu reibinošu dabas krāsu, skaņu un smaržu kopumu. Es esmu krāsains, taureņiem, sienāžiem, bitēm un kamenēm bagāts puķu paklājs, kura krāšņākās rotas ir gladiolas, skalbes un orhidejas. Es esmu vieta, kur vislabāk jūtas griezes, ķikuti, tilbītes, kuitalas, puskuitalas, mērkaziņas un citi pļavu putni.

Taču pēdējā simtgadē dabisko pļavu platības ir krasi samazinājušās. Mēs aizaugam, mūs uzar, nosusina un pārmēslo, tā pārvēršot par aramzemēm vai ražīgiem, bet sugām nabadzīgiem zālieniem. Vai zini, ka no visas Latvijas dabiskās pļavas šobrīd ir mazāk par pusprocentu? Tie ir nieka 4% no tās dabisko zālāju platības, kāda bija Latvijas dibināšanas laikā.

Lai mani izveidotu no jauna, jāpaiet paaudžu paaudzēm un daudziem apzinātas saimniekošanas gadiem, lai rastos krāšņa, sugām bagāta un daudzveidīga dabiskā pļava.

Mūsu senči tieši šādas ēkas un šādu izkārtojumu atzinuši par labāko cilvēkiem, lopiem un saimniekošanai. Bet ne jau tikai cilvēki jūtas labi viensētās. Mēs, viensētas – vecas vai jaunas esam īpaši piemērotas dažādām putnu un augu, kukaiņu un zvēru sugām.

Piemēram, lielai daļai bezdelīgu vispār nebūtu, kur dzīvot, ja ne manas ēkas ar jumta pārkarēm. Manu ēku pakši, spraugas un malkas kaudzes ir ligzdošanas vieta pelēkajam mušķērājam un Latvijas nacionālajam putnam – baltajai cielavai. Bēniņos patīk sikspārņu kolonijām. Piemājas koku dobumos un saimnieku izliktos putnu būros ligzdo zīlītes, mājas strazdi, svīres, tītiņi un erickiņi. Vecāku liepu un ozolu dobumos mājo gan lielās zīlītes, gan meža pūces. Ogu krūmos un augļu kokos ligzdo gaišais ķauķis, kaņepītis, dadzītis un daudzi citi putni. Visi mani iemītnieki var būt labi palīgi cilvēkiem, jo tie pasargā dārzu no kaitēkļiem, izķer odus un palīdz apputeksnēt augus.

Mani vecie koka žogi, kas apauguši ar ķērpjiem un tev varbūt šķiet šķībi un neglīti, izmitina miljoniem sīkradību, kuras savukārt pabaro putnus. Dīķī dzīvo savi iemītnieki – ūdens kukaiņi, abinieki, un arī ūdensputni.

Vecās viensētās ir arī veci ābeļdārzi, un tur var atrast īstus dārgumus – senas un retas augļu šķirnes. Un arī nolūzuši koki un koku zari ir vērtība – uz tiem dzīvo kukaiņu sugas, kurām nepieciešami tieši nedzīvie koki.

Jo vairāk pie manis dzīvos kukaiņi, putni un zvēri, jo vairāk augs puķes un citi augi, jo es būšu bagātāka ar smaržām, skaņām, krāsām. Es būšu dzīva, un dzīvībai pie manis būs labi.

Bet kas man traucē dzīvot?

• Tu vēlies mani uzpucēt, un gribi, lai esmu gluda, taisna un eiroremontēta.
  Tu izzāģē manus vecos kokus.
  Tu cīnies par gludu mauriņu, kurā zudis viss dabiskais.
  Tu izdzenā putnus un sikspārņus.
  Es zinu, tu gribi kā labāk, bet mirkli apstājies, ieklausies un novērtē to, ko dod daba.

Vienalga, vai tava viensēta ir sena vai uzcelta no jauna, tu vari izdarīt daudz, lai tā būtu bagāta ar dabas daudzveidību: https://ainavasruna.lv/ko-varu-darit-es